autodidakta memuāri

Sapnis par ģēniju

Amadejs (Artūrs Dīcis) ar savu parādīšanos vienmēr šokē apkārtējos. Viņa desmit kostīmiem ir jābūt pamanāmiem un spilgtiem, bet tiem nav nekāda sakara ar notiekošo. Un viņa tērpu audumi, protams, atšķiras no pārējiem- šeit izmantots samts, efektīgi, koši audumi un faktūras. (Ilze Vītoliņa)

Teātra, operas u.c. skatuvju kostīmi atrodas modes attālā plauktiņā, kur tai principiāli ar modi nav lielas saistības. Tajā aspektā, ja ar apzīmējumu ‘mode’ saprotam ģērbšanās veidu un tendenču kopumu. Tanī pat laikā, tā ir, manuprāt, nespējīga eksistēt bez jaunā, ‘modīgā  apjēgas un izzināšanas. Interpretēt vēsturisko mūsdienīgā mērcītē. Neba skatītājs gūs gaudījumu jau simto reizi skatoties Karēņinu metoties zem vilciena tādā pat skatā kā tas ir bijis savulaik pirmajā iestudējumā. Režija, aktieru spēle nenoliedzami ir kā atslēga veiksmei, tomēr vēlos skaļi izbļaustīties cik milzīga loma izrādēs ir kostīmam. Kostīms garlaicīgo izrotā, papildina sižetu un uzbur vienlaikus arī savējo. Ne velti, tagad vairāk kā iepriekš tiem tiek pievērta tik liela uzmanība. Kaut vai piepulcinot ne- kostīmu māksliniekus, bet modes māksliniekus (ja neesat aizmirsuši pēdējo Oņēgina situāciju). Neesam mēs ne mazā, ne lielā Parīze, kur teātrim tērpus veido pat Kristiāns Lakruā; arī līdz Romai mums augt un plesties. Tomēr nav iemesla būt pieticīgiem un gaidīt, kad citi cels mūsu astes!

Andrejs Jasinskis (vīriešu kostīmu darbnīcas vadītājs), Artūrs Dīcis (Volfganga Amadeja Mocarta lomā), Ilze Vītoliņa (kostīmu māklsiniece)

Jau no 18. aprīļa līdz pat 18. maijam universālveikalā “Centrs” (ak, ‘galerijā’!) pirmajā stāvā eksponētas kostīmu mākslinieces Ilzes Vītoliņas* skices Dailes teātra izrādei “Amadejs” izstādē “Sapnis par ģēniju” kopā ar Māra Lapiņa tvertiem foto mirkļiem. Izrādes kostīmi top, pateicoties t/c finansiālajam atbalstam! Tas ir leģendām apvītais stāsts par diviem sava laika mūzikas pasaules varenajiem ir Pītera Šefera drāmas “Amadejs” pamatā. Dailes teātrī to iestudē viesrežisors Jans Villems van den Boss (Lielbritānija), tā pirmizrāde jau šodien!

Šis ir viens no pēdējiem Saljēri (Artūrs Skrastiņš) kostīmiem - tajā ir krietni par daudz traucējošu dekorāciju, ordeņu, pušķu. Saljēri laika gaitā kļuvis aizvien piņķerīgāks un bezspēcīgāks, slava viņu nomāc. Un viņa kostīmi kļūst arvien burzītāki un nepamanāmi uz kopējā fona. (Ilze Vītoliņa)

Artūrs Skrastiņš (Antonio Saljēri lomā), Andrejs Jasinskis (vīriešu kostīmu nodaļas vadītājs)

Saljēri ir galma komponists- talantīgs, taču ne ģeniāls. Savukārt ģenialitātes pārstāvis Mocarts- neciešama personība, bezkaunīgs un vulgārs. Saljēri dievojās iznīcināt Mocartu un viņa gara darbus. Kurš- kuru un kas bailīgs- vainīgs?

Barons van Svītens (Atis Robežnieks) pārstāv to grupu, kas veido “papīrīgo” aristokrātiju- katram kostīmam ir minimālas vēsturiskā silueta iezīmes, katrs iezīmējas ar savu nelielo individualitāti, bet vēlamajā rezultātā tomēr saplūst kopējā vizuālā fonā. (Ilze Vītoliņa)

Imperatora Jozefa II (Ivars Auziņš) kostīmos vēturiskais un atpazīstamais ir siluets, bet materiālā noteicošais ir burzījums un atsauces uz papīru- gan tērops, gan parūkās. (Ilze Vītoliņa); Andrejs Jasinskis (vīriešu kostīmu nodaļas vadītājs), Ivars Auziņš (Imperatora Jozefa II lomā), Ilze Vītoliņa (kostīmu māksliniece)

“Pēc režisora ieceres kostīmos ļoti būtiska ir faktūra, ko diktē burzīta papīra iespaids un dažādi papīra risinājumi. Papīrs ir tas, kurš nes visu informāciju- nošu rakstu, vēstules… Tāpēc top vīzija par radošu darbu, kurā vizuālais tēls nebūs vis sadzīvisks, bet specifisks un savdabīgs, nedaudz atgādinot 18.gs. beigu un 19.gs. sākuma siluetu stilizāciju apvienojumā ar moderno un šodienīgo. Šo ideju īstenošana prasa arī jaunu tehnoloģiju izmantošanu- daudz strādājam ar faktūrām, radot materiālu, no kā kostīmi tiek šūti. Līmējam, burzām, šujam, pārbaudām ekspluatācijā, ķīmiski tīrām, mazgājam..” (Ilze Vītoliņa iz preses materiāliem)

Konstance (Ilze Ķuzule- Skrastiņa) ir mans favorīts šajā tēlu galerijā, jo viņa ir tā, kas visu izrādes laiku ir līdzās Amadejam, izdīvojot notikumus kopā ar viņu. Tieši Konstances tērpos vislabāk parādās laika ritums un tā transformācija. Sākumā viņa ir niķīga draiskule... (Ilze Vītoliņa); Attēlā kopā ar Maiju Valheimu (sieviešu kostīmu darbnīcas vadītāja)

Konstance (IlzeĶuzule- Skrastiņa) ir jau citā lomā- Amadeja sieva. (Ilze Vītoliņa)

Trešais izrādē pārstāvētais Konstances (Ilze Ķuzule- Skrastiņa) tērps ir no izrādes fināla daļas, kad viņai jāiejūtas atraitnes lomā. (Ilze Vītoliņa)

Galminieku kostīms, izrādē tajā tērpsies Aija Dzērve. (Ilze Vītoliņa)

Tērps, kas pārstāv galmu vienkāršs, bet tajā pat laikā viegli transformējams un pārveidojams atbilstoši situācijām un vairākām lomām, ko attēlos Esmeralda Ermale. (Ilze Vītoliņa)

Katerīna Kavaljēri (Ērika Eglija) ir seksapīla dziedātāja, Saljēri skolniece un mīļākā, kurai izrādes laikā mainās vairāki tērpi, kam ar vēsturisko patiesību nav nekāda sakara. (Ilze Vītoliņa)

*Ilze Vītoliņa ieguvusi maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijas Modes dizaina nodaļā (2003). Veidojusi kostīmus vairāk nekā 100 izrādēm gandrīz visos Latvijas teātros, kā arī ārpus Latvijas. Trīs reizes ieguvusi Latvijas teātra balvu „Spēlmaņu nakts” kā „Gada kostīmu māksliniece” – 2003. gadā par izrādi „Tēvocis Vaņa” Valmieras teātrī un izrādi „Īkstīte” Dailes teātrī, 2004. gadā par izrādi „Petras fon Kantas rūgtās asaras” Dailes teātrī un 2008. gadā par izrādēm „Ivonna, Burgundijas princese”, „Drakula. Svešās asinis” un „Lodes pār Brodveju” Dailes teātrī, kā arī par izrādi „Jūdas skūpsts” Nacionālajā teātrī. Darbojas arī kā māksliniece animācijas filmās, leļļu teātrī un grāmatu ilustrēšanā. – saruna ar kostīmu mākslinieci lasāma “Pastaigas” 2009. g. februāra numurā.